Raksta attēls

Izaugsme, cenas, algas, procentu likmes – ko gaidīt?

Neskatoties uz neapmierinātību, ko ikdienas dzirdam un redzam medijos, Latvijas ekonomikai neiet slikti. Pēc 2020. gada krituma, pērn atguvām pirmskrīzes ekonomikas līmeni. Salīdzinājumam – bija nepieciešami desmit gadi, lai tautsaimniecībā saražotais apjoms atgūtos pēc iepriekšējās 2008./2009. gada dižķibeles.

Covid-19 krīze ir bijusi īpaša ne tikai tādēļ, ka gājis kā pa amerikāņu kalniņiem – kritumi bezdibenī mijušies ar strauju ekonomikas atgūšanos - bet arī tāpēc, ka tā izjaukusi globālās ekonomikas līdzsvaru. Vīruss sākotnēji pasauli “uzlika uz pauzes”, taču centrālās bankas un valdības darījušas visu, lai pacientu noturētu pie dzīvības – sadrukāta nauda, saglabātas darbavietas, tikusi maksāta alga par dīkstāvi un dalīti dāsni pabalsti. Uzņēmumi rīkojās kā parastās krīzēs, samazināja ražošanas jaudas, atlika investīcijas, taču, kā tagad izrādās – tas bija pārsteidzīgi. Patērētājiem, saglabājot ienākumus un garlaikojoties mājās, pieprasījums pēc precēm, strauji atguvās jau 2020. gada otrajā pusē, taču piedāvājuma puse – ekonomikas spēja saražot – tam nebūt nebija gatava. Tas veicinājis pērn redzēto izejvielu un komponenšu trūkumu un loģistikas problēmas. Turklāt ne saukta, ne aicināta atnākusi arī enerģētikas krīze, kas izriet gan no iepriekš minētā pieprasījuma kāpuma, gan no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un Krievijas politikas. Saspīlējumi un kavējumi vienā ekonomikas “ķēdes posmā” rada saspīlējumus arī citos tās posmos – tādēļ problēmas nerisinās tik strauji, cik varētu cerēt.

Sekas, ko mēs katrs redzam savos maciņos, ir tāda sen neredzēta parādība kā strauja inflācija – vidējais cenu līmenis janvārī bija par teju 8% augstāks nekā pirms gada. Salīdzinājumam – cenu līmenis vidēji kopš 2015. gada katru gadu audzis vien par 1.7% - inflācija ilgstoši nav bijusi mūsu problēmu saraksta galvgalī. It īpaši tādēļ, ka vidējā alga šajā periodā ik gadu augusi par vairāk nekā 7% - daudz straujāk par cenām.

Citiem vārdiem sakot – iedzīvotāji kopumā ir kļuvuši turīgāki.

Jāatceras gan, ka Latvijā ir liela nevienlīdzība. Krīze te nav palīdzējusi, jo turīgākās iedzīvotāju daļas maciņiem tā nav skādējusi, un pat palīdzējusi kāpināt uzkrājumus. Daudz sarežģītākā situācijā nekā vidējais strādājošais ir maznodrošinātie, pensionāri un tie, kas paļaujas uz valsts pabalstiem. Tiem, lai “pārziemotu” šo straujās inflācijas periodu, akūti nepieciešams valsts atbalsts.

Covid-19 krīzes dēļ radušies saspīlējumi izzudīs vai vismaz būtiski mazināsies. Gāzes cenas vēl šogad saglabāsies salīdzinoši augstas, taču visdrīzāk neturpinās kāpt – ja vien neredzēsim ģeopolitiskās krīzes saasināšanos. Turklāt nākamajos gados arī energoresursu cenas normalizēsies, gan, visdrīzāk, saglabājoties virs pirms-krīzes līmeņiem. Tas viss palīdzēs bremzēt straujo cenu kāpumu, kas pašlaik novērojams pasaulē un Latvijā.

Tomēr inflāciju šogad turpinās virzīt saucamie “otrreizējie efekti”. Cenas pēc inerces augs, uzņēmumiem turpinot pārnest izejvielu un energoresursu sadārdzinājumu uz gala precēm un pakalpojumiem. Turklāt arvien nozīmīgāks cenu virzītājspēks darbaspēka trūkuma apstākļos būs darbaspēka izmaksu kāpums. Tādēļ tik zemu inflāciju, kā vērojām Latvijā pirms-Covid-krīzes gados, visticamāk vairs neredzēsim. Gaidām, ka pēc šī lēciena, cenu līmenis turpmāk augs par aptuveni 3% gadā – straujāk nekā pirms krīzes, bet krietni mērenāk nekā šodien. Savukārt darba tirgus situācija turpinās uzlaboties – bezdarbs saruks, un algu kāpumu prognozējam ap 8% apmērā. Tas nozīmē, ka atgriezīsimies pie ierastās situācijas – iedzīvotāji kļūst caurmērā turīgāki un pirktspēja ekonomikā augs.

Vai līdz ar augstāku inflāciju kāps arī procentu likmes? Inflācijas sargi – centrālās bankas – pieņem lēmumus par procentu likmēm atkarībā no tā, kāds ir skats uz vidēja termiņa inflāciju. Tātad jautājums – vai straujš cenu kāpums turpināsies arī nākamajos gados, vai arī šī bija atsevišķa epizode, bet pēc tās atkal redzēsim inflāciju, kas ir zem centrālo banku 2% mērķa. ASV augstākas inflācijas draudi vidējā termiņā ir daudz lielāki nekā Eiropā, tādēļ ASV centrālā banka šogad vairākas reizes cels likmes, kamēr Eiropas Centrālā banka (ECB) vēl nogaida. Pat ja ECB tomēr paziņo par pakāpenisku likmju celšanu, tās visdrīzāk joprojām saglabāsies ļoti zemas.

Vai mums iet slikti? Es teiktu, ka nē. Vai varētu būt labāk? Nenoliedzami – jā.

Šobrīd augsto rēķinu dēļ situācija daudzām mājsaimniecībām ir grūta, ir vairākas nozares, kas joprojām nevar īsti atkopties no Covid-19 krīzes, un visi esam noguruši no vīrusa un ierobežojumiem. Tomēr arī no šīm bedrēm izrāpsimies, un tuvākie gadi Latvijas ekonomikā solās būt drīzāk labi – gaidām izaugsmi. Lielais risks ir saistīts ar inflācijas attīstību tuvākajos gados. No vienas puses to noteiks pasaules inflācijas dinamika, kur neko daudz nevaram mainīt. No otras puses – Latvijā inflāciju kurinās arī tādi iekšējie faktori kā darbaspēka izmaksu kāpums, un eļļu ugunī var pieliet arī valdības nespēja sniegt mērķētu atbalstu un augošā vēlme vēlēšanu gaidās plaši tērēt.