Vēl tagad spilgti atceros savu pirmo darba dienu Swedbank pirms 10 gadiem. Toreiz lauksaimnieki brīnījās, ko es kā agronoms darīšu bankā. Pa šo laiku daudz kas mainījies – neviens vairs nav pārsteigts satikt lauksaimniecības ekspertu bankā. Šajā desmitgadē, neskatoties uz izaicinājumiem, augusi Latvijas lauku saimniecību jauda, cēlusies efektivitāte, ienākusi automatizācija, kā arī vietām sākusi saimniekot jaunā lauksaimnieku paaudze.
Swedbank vienmēr bijuši lauksaimniecības virziena celmlauži banku sektorā. Mans galvenais uzdevums bija uzbūvēt “tiltu” starp banku un lauksaimnieku, kā arī, lai abām pusēm būtu skaidri mērķi un sadarbības noteikumi. Esam attīstījuši pamatīgu lauksaimniecības jomas ekspertīzi, kļūstot par partneri gan praktiskos konsultatīvos, gan finanšu jautājumos, ne tikai lauksaimniekam, bet arī nozares ministrijām un organizācijām.
Būt gudram saimniekam savā zemē
Latvijas lauksaimnieki šo gadu laikā savu darbību ir izvērsuši vēl plašāk – ir saimniecības, kas audzējuši apjomus divas reizes un pat vairāk. Gadu no gada notiek lauksaimniecības zemju konsolidācija, kas ir neizbēgams process. Lielās saimniecības kļūst lielākas un efektīvākas, bet mazās saimniecības biežāk izšķiras pārdot vai iznomāt zemi, īpaši, ja nav nākamās paaudzes, kam saimniekošanu turpināt.
Tāpat lauksaimnieki daudz vairāk sākuši rēķināt, par ko ir liels gandarījums. Arī pirms 10 gadiem bija saimnieki, kas ļoti akurāti rēķināja un sekoja visam līdzi, taču tagad tādu ir daudz vairāk. Lielajām graudkopības saimniecībām, kas apsaimnieko 800–1000 ha ir vairāk jāplāno, lai tās būtu efektīvas. Esmu novērojis, ka vidējās saimniecībās, kas apsaimnieko zemi platībā 200–400 ha, nereti nauda kontā ir vairāk nekā atsevišķām lielajām saimniecībām (1000 ha un vairāk), jo daudz ko izsaka saimnieka māka plānot un rēķināt. Veiksme un lielisks rezultāts slēpjas katrā sīkumā, pārzinot visus laukus un šķirnes, cik un kur ir iesēts. Gudras un veiksmīgas lauksaimniecības pamatā ir viens – viss ir jāizdara pareizajā laikā un vietā. Tad, kad tas ir jādara, tas ir jāizdara. Ja saimniekam ar 1000 un pat vairāk hektāriem trūkst darba roku un “dzelžu”, un diemžēl nepaspēj laikā tikt galā – kaut ko par vēlu iesēj, nokavē smidzinājumu vai nokaisa minerālmēslus bezlietus periodā, rezultāti var nebūt tik spīdoši, un gadu no gada saimnieks netiek ārā no šī nelabvēlīgā cikla. Pretēju tendenci novēroju piensaimniecībā – tur gan noteicošākais ir apjoms, un augstāka efektivitāte ir lielajās saimniecībās, bet pamatu pamatā ir augstvērtīga barība, ģenētika, mikroklimats un dzīvnieku labturība.
Tendence, kas patiesi priecē – jaunā paaudze ir sajutusi vērtību laukos un aizvien biežāk izvēlas palikt vai atgriezties vecāku saimniecībās, salīdzinājumā ar attieksmi pirms 10–15 gadiem.
Pašlaik Latvijā saimnieka vidējais vecums ir ap 55 gadi. Aizvien biežāk novēroju, ka saimnieku atvases izjūt lepnumu par vecāku padarīto, viņi apzinās zemes vērtību. Ja ģimenei pieder 500 hektāri zemes Zemgalē, kas maksā 8–9 tūkst. EUR/hektārā, tad viņi paši saprot, cik miljonus vērta ir pati zeme, kā arī tehnika un infrastruktūra – kaltes, angāri u.tml. Jaunajiem cilvēkiem biežāk ir izteikta biznesa domāšana un azarts darīt efektīvāk, precīzāk un videi draudzīgāk. Viņi analizē un mācās no labākajiem, turklāt jaunie ātrāk apgūst tehnoloģijas, kas roku rokā ar “zaļo” un videi draudzīgo saimniekošanu jau ir lauksaimnieku šodiena.
Nevaru nepieminēt – pa šiem 10 gadiem gan banka, gan lauksaimnieki ir mācījušies arī no krīzēm. Kad 2014. un 2015. gadā bija tā saucamā lielā piena krīze, es individuāli uzrunāju piena lopkopības saimniecības, vai viņiem būtu vajadzība pēc papildu finanšu līdzekļiem īslaicīgo finanšu grūtību pārvarēšanai. Tā bija pilnīgi jauna pieeja lauksaimniecības finansēšanā, tas parādīja, ka esam kopā ar klientu visos laikos. Tas bija profesionāls ilgtermiņa skatījums – mēs neskatāmies tikai uz šodienu, bet skatāmies, kā kopīgi pārvarēt šo finanšu krīzi un dzīvot tālāk, atbalstot saspringtos brīžos. Skaidrs, ka lauksaimniekam nekad zeme nepaliks tukša. Lauksaimnieks vienmēr apsēs laukus un tas nozīmē, ka nākamajā gadā atkal būs apgrozījums un naudas plūsma. Tieši šī iemesla dēļ lauksaimniecība bija vienīgā nozare finanšu krīzē, kur bija vismazāk maksātnespēju. Tā bija visstabilākā nozare, kura izgāja no krīzes “sausām kājām”, jo apgrozījums un ienākumi tomēr saglabājās.
Vēl viena tendence, kas ir kļuvusi par mūsdienu realitāti daudzās nozarēs, ir cilvēkresursu trūkums. Ar to laukos ir aizvien grūtāk, it sevišķi piena nozarē, jo sarežģīti vai neiespējami ir apgūt tādu specialitāti kā slaucējs vai, saucot smalkāk – piena aparātu operators. Latvijas iedzīvotāju emigrācija pirms desmit un vairāk gadiem ir smagi skārusi tieši piensaimniecības jomu, un būtībā šeit ir tikai viens risinājumus – robotizācija, automatizācija. Pirmās robotizētās fermas Latvijā parādījās pirms aptuveni 7 gadiem, taču jau tagad novērojam, ka nu jau visos modernizācijas projektos saimnieki startē ar robotizācijas plāniem. Mūsu efektīvākajās piena fermās tiek automatizēts viss – barības paņemšana, dozēšana, maisīšana, barošana pa grupām, izslaukšana un fermas iztīrīšana. Saimniecībā ar 1000 govīm nepieciešami vidēji divi cilvēki visu diennakti, kas pamatā uzrauga “piena rūpnīcas” mehānismus. Vēl pirms 10 gadiem šādai fermai vajadzēja vismaz 10 strādnieku un 5 tehnikas vienības, lai šos darbus paveiktu.
Kompetence un reģionālā pārstāvniecība ļāvusi būt tuvāk
Šo 10 gadu laikā Swedbank finansēšanas portfelis lauksaimniecības nozarē ir pieaudzis vairāk nekā desmit reižu. Atskatoties uz 2011. gadu, lauksaimniecības finansēšanas portfelī bija vien “padsmit” saimniecības. Šobrīd mēs finansējam un sadarbojamies ar vairāk nekā 500 dažāda lieluma lauksaimniekiem un gadu no gada skaits un finansējums pakāpeniski pieaug.
Mums vienmēr ir bijusi vēlme būt tuvāk primārajam ražotājam, lauksaimniekam, tāpēc ātri vien sapratu, ka jāveido lauksaimniecības menedžeru reģionālais tīkls. Lauksaimnieks ir uzņēmējs, kuram nav pa ceļam iebraukt bankas birojā galvaspilsētā, bankas darbiniekam ir jābrauc aprunāties pie lauksaimnieka. Gadu gaitā palīdzēju menedžeriem reģionos padziļināti izprast nozares jautājumus un saprast, kas un kad klientam būtu nepieciešams. Šodien varu būt lepns, ka katrā novadā mūs atpazīst, kā nozares profesionāļus, un labprāt aicina uz sarunu.
2012. gadā Swedbank izveidojām lauksaimniecības kompetenču centru, un šī iniciatīva pārauga stratēģiskās nozares plānošanas sesijās, izplešoties pāri robežām - gan Baltijā, gan Skandināvijā, kur padziļināti analizējam nozares tirgu, kā arī nākotnes tendences un potenciālu. 2019. gadā, saprotot mazo lauksaimnieku vajadzības un specifiku, paplašinājām ekspertu komandu, piedāvājot katram lauku uzņēmējam saņemt konsultācijas pa telefonu, sniedzot vēl plašāku atbalstu un pieejamību.
Raugoties nākamajā desmitgadē – spēja pielāgoties, nišas un viss “zaļais”
Katram lauksaimniekam būtībā jau ir sava bāze, un kaut ko radikāli mainīt ir grūti. Tas, ko lauksaimnieks var darīt, ir pielāgoties mainīgajai videi un apstākļiem. Katram saimniekam ir jāsaprot, kur viņš izaudzēto realizēs, tāpēc būtiska ir sadarbība ar kooperatīviem un treideriem produkcijas noietam.
Nākotnē noteikti jādomā par izglītības sistēmu, kā piesaistīt vairāk jauniešu lauksaimniecībai. Šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc pirms 9 gadiem izlēmu iesaistīties Latvijas Lauksaimniecības universitātes projektā, palīdzot jaunajai lauksaimnieku paaudzei saprast, kā lauksaimniecības biznesa vai projektu vērtēšana notiek bankā. Tas, ko šobrīd novēroju, ka nav kvalitatīvas apmācību programmas traktoru vai kombainu operatoriem, tas var radīt speciālistu iztrūkumu nākotnē. Šodien šiem speciālistiem ir jābūt ar IT zināšanām, jo jaudīgie traktori ir pilnībā datorizēti. Precīzai sējai, miglošanai un minerālmēslu kaisīšanai tiek izmantotas GPS koordinātas, kas ļauj visu izdarīt ar dažu centimetru precizitāti, un tas prasa jau pavisam cita līmeņa zināšanas.
Līdzīgi kā citās nozarēs aizvien straujāk ienāks viss “zaļais” un videi draudzīgais. Lai saglabātu dzīvotspējīgu mūsu planētu nākamajām paaudzēm, mazinātu zemeslodes sasilšanu un līdz ar to ekoloģisko katastrofu risku, mums ir jāsaimnieko dabai draudzīgāk un ilgtspējīgāk. Nenoliedzami lauksaimniecība arī ir nozare, kur nepieciešami gudri prāti, skaidri noteikumi un tehnoloģijas, lai mazinātu CO2 un SEG emisijas.
Saimniekošanas “zaļināšana” paver arī iespējas, proti, attīstīt nišas produktus ar lielu pievienoto vērtību, veidojot lielāku bioloģisko daudzveidību un arī biznesa potenciālu. Protams, te svarīgs jautājums, kur izaudzēto un saražoto realizēt – nepieciešams atrast perspektīvu produktu ar nākotnes izaugsmes potenciālu. Līdz šim ir bijuši vairāki mēģinājumi ieviest šādus nišas produktus. Pagaidām spilgtu Nokia piemēru Latvijā mums vēl nav, taču esmu pārliecināts, ka mūsu lauksaimniekiem ir lieliskas iespējas, jo mūsu valsts atrodas gan klimatiski, gan ģeogrāfiski pateicīgā vietā. Gribas ticēt, ka ar “zaļo” kursu mēs nepārspīlēsim un vēl pēc desmit gadiem būsim sasnieguši vismaz 2 miljonu ha lauksaimniecības izmantojamo zemju apjomu un graudaugu kopraža būs tuvu 4 miljoniem tonnu. Droši varu teikt, ka piena nozarē, neskatoties uz mazo saimniecību un kopējo govju skaita samazinājumu, vidējam izlaukumam jāpieaug virs 7 tūkst. kg no govs gadā un kopējam piena apjomam jāpieaug stabili virs 1 miljona kg. Attīstības un efektivitātes augšupeja viennozīmīgi dod stimulu Baltijas mēroga pārstrādes kompleksu un kooperatīvu attīstībai. Šeit runa ir ne tikai par piena nozari, bet gan graudu, augļu un dārzeņu pārstrādātājiem, ražotājiem un pievienotās vērtības radītājiem. Es esmu pārliecināts, ka nākotnē Latvijas lauksaimniecībai potenciāls ir milzīgs.
