Ilgtspēja - uzņēmēju vai patērētāju atbildība? | raidījums Izziņas impulss. Ilgtspēja

Mēs visi tiekam aicināti dzīvot tā, lai mazinātu savu ietekmi uz vidi. Bet, lai to izdarītu, kādam jāsper pirmais solis – patērētājam vai uzņēmējam? Kā mākslīgā intelekta šefpavārs var palīdzēt katram atrast sev piemērotāko recepti, lai pārtika nepaliktu pāri? Tas ir tikai viens no stāstiem, kam pievērst savu uzmanību.

Viena no dzīves patiesībām vēsta – ir pieprasījums, būs piedāvājums. Bet vai tiešām tā ir vienmēr un visur? Vai pirmajam vēstnesim, lai savā ikdienas patēriņā mēs aizvien vairāk aizdomātos par ilgtspēju, jābūt patērētājam vai uzņēmējam? Gluži kā mūžīgajā jautājumā, kas tad bija vispirms - vista vai ola?

Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklē "Izziņas impulss" un Swedbank piedāvātā raidījuma “Izziņas impulss. Ilgtspēja” 2. sērijā!

Pirmā Latvijā beziepakojuma veikala “Burka dibinātāja Marija Sološenko pabijusi abās lomās. Laikā, kad audzinājusi savu pirmdzimto, kā pircējai radusies ideja un doma par videi draudzīgas iepirkšanās vietas nepieciešamību.

“Es pasūtīju preču piegādi uz mājām. Saņēmu 3 lielus maisus pilnus ar iepakojumu, kad es pārbēru savās burciņās, man palika pilna miskaste ar iepakojumu. Tajā brīdī es sāku aizdomāties, cik daudz mēs atkritumu radām no vienas vienīgas iepirkšanās reizes.”

Par ilgtspēju sabiedrība nevar sākt domāt vienā dienā, tāpēc mazumtirgotāja “RIMI Latvija” koncepts ir mudināt pircēju pamazām spert soļus videi draudzīgākas iepirkšanās virzienā.

Rimi Latvia ārējās komunikācijas vadītāja Inga Bite aicina pircējus izvēlēties vairākkārt lietojamu iepirkuma maisiņu. Vai arī - ik pa laikam nākt uz veikalu ar kājām nevis braukt ar auto. Ja tā darīs daudzi – tas būs liels ieguldījums.

Ja pirms gadiem 10 lielveikalā palūgt iesvērt salātus savā - līdzi paņemtajā pusdienu kastītē šķistu nereāli, šodien tas nav nekas neparasts. Ja vakariņu pagatavošanai pietrūkst 3 olas, tad ir iespēja iegādāties tieši 3 olas, un nav obligāti iepirkumu grozā jāliek 10 olu iepakojums.

Eiropas Savienībā vairāk nekā pusi no atkritumos izmestās pārtikas rada tieši mājsaimniecības. Rimi piedāvā mākslīgā intelekta šefpavāru, kas aicina: Iztukšo savu ledusskapi! Tās ir lieliskas receptes, ko mākslīgais intelekts izveido, ņemot vērā ledusskapja saturu.

Veikala "Burka" vadītājas 3 gadu darba pieredze apliecina  - pircēji iepērkas gudrāk. Galvenais - nepieciešama vēlēšanās veikala apmeklējumu saplānot un atrast tam laiku. Turklāt cilvēki aizvien vairāk aizdomājas pirms izmest dažādas lietas atkritumos. Veikalā plauktu ar tukšajām burciņām piepilda tie pircēji, kam šo stikla trauku mājās ir par daudz, bet izmest negribas. Savukārt atnestās burkas lieti noder saimniecēm, kuru kaislība ir ievārījumu vārīšana un marinēšana.

  • Pirmo gadu divos RIMI lielveikalos ir bez iepakojuma jeb “zero waste” stendi, kur pircējiem dota iespēja iegādāties dažādas sadzīves preces, iesverot tās līdzi paņemtajā traukā. Inga Bite stāsta:

“Ja aprēķinātu  cik plastmasas būtu iztērēts tajā iepakojumā, ko patērētājs ir iegādājies šajā bez iepakojuma stendā, tas būtu milzīgs tonnu ietaupījums,  kas citkārt būtu aizgājis pārstrādē vai dabā, bet šeit tā vienkārši nav.”

Lai arī lielveikalos arvien vairāk pircējiem tiek sniegtas dažādas iespējas iepirkties un domāt videi draudzīgi, šai apstāklī veikala “Burka” vadītāja Marija Sološenko nesaskata konkurenci un apdraudējumu savam rūpalam:

“Mēs tikai priecājamies, ka šis zaļais dzīvesveids kļūst arvien populārāks, arvien apzinātāks.”

Tikmēr jautājums, kas paliek neatbildēts, kam tad jāsāk ar pārmaiņām? Uzņēmējam vai patērētājam?

Uzņēmuma “BalticovoKomunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps uzskata, ka šajā ziņā laikam nosaka sabiedrības kopējā attieksme. Ilgtspējas jēdzienam jābūt svarīgam gan uzņēmējam, gan patērētājam, jo mēs kā sabiedrība esam kā viens, tā otrs.

Un protams mēs kā ražotājs negribam domāt, ka dancojam pēc kāda stabules, tajā pašā laikā, mēs arī negribam piedāvāt savam patērētājam kaut ko tādu, ko šis patērētājs nemaz nevēlas. Tā mēs ātri bankrotētu. Mērogs šim jautājumam ir ļoti plašs, bet es tomēr gribētu teikt, ka galvenā izvēle beigu beigās gulstas uz patērētāja pleciem.

Savukārt organizācijas “Dzīvnieku brīvībadzīvnieku aizsardzības projektu vadītāja Paula Cukura uzskata, ka arī viens cilvēks var ietekmēt pārmaiņas uzņēmumos, piemēram, apvienojoties globālās kustībās un prasot atbildību no uzņēmumiem, kuri var ietekmēt globālas piegādes ķēdes.

Tomēr nenoliedami arī uzņēmumi mūsdienās arvien biežāk ir gatavi un vēlas uzņemties darīt vairāk un lielāku svaru piešķirt savai korporatīvajai atbildībai.

Un šie uzņēmumi biežāk pieņem sociāli atbildīgās prakses, kaut vai pieminētais RIMI un Balticovo. Lēmums nepiedāvāt sprostos dētās olas ir stāsts par to, ka nevis patērētājs iet uz veikalu un skatās, kurš iepakojums nāk no ražotāja ar sprostos dētām olām un kurš ne, bet gan zina uzreiz, ka šis veikals vienkārši tādas olas nepiedāvās.

"Protams, mēs šo vilkmi jutām jau labi sen pirms šī “sprostos dēto olu” stāsta," atzīst Toms Auškāps. Mēs kā ražotājs strādājam globāli un pārmaiņas jutām jau labu laiku pirms par to runāja Latvijā un Baltijā. Tomēr svarīgs aspekts, ka pārmaiņām jānotiek pakāpeniski, tas nevar notikt viena gada laikā. Mums kā ražotājam nomainīt visas vistu kūtis, tas prasīs ne 1, iespējams pat ne 5 gadus, tātad pārmaiņām jānotiek pakāpeniski. Mēs esam jau pirms vairākiem gadiem sākuši mērķtiecīgu transformāciju un tuvāko 5-6 gadu laikā arī visticamāk šo procesu pabeigsim. Skaidrs, ka jaunu vistu kūti mēs noteikti nebūvētu ar sprostiem.

Vai likvidējot sprostu iekārtas palielinās kādi putnu uzturēšanas riski? Toms Auškāps atzīst, ka protams, ja putni pārvietojas brīvā turēšanas veidā vai bioloģiskajā saimniecībā, kontroles iespējas samazinās, kas nozīmē, ka ražotājam jātērē vairāk resursu, lai šo produkcijas kvalitātes latiņu noturētu un tomēr kontroli veiktu.

Tie ir ne tikai plēsēj putni, kas pārlido šādus laukus, bet arī gājputni, kas var atnest slimības. Vienkārši jāsaprot, ka šādi iegūtas olas maksā dārgāk, jo kontrole tāpat ir jānodrošina.

Kurš no aspektiem ir svarīgāks Dzīvnieku brīvībai? Tā būtu godīga tirdzniecība vai tomēr vairāk dzīvnieku labturības jautājumi?

Paula Cukura uzsver - "Primāri tā ir labturība - samazināt dzīvnieku ciešanas industriālajās fermās."

Bet šī labturība protams tiešā veidā ir attiecināma uz ilgtspējas jēdzieniem - fermu ietekme uz vidi, uz gaisa kvalitāti u.tml. Bet svarīgi arī cilvēkiem apzināties, ka ar katru izvēli tu paud savu vēlmi, iespējams pat raudzīties uz katru veikala apmeklējumu kā savdabīgām vēlēšanām, ka tu ej balsot. Turklāt arī Latvijā ir gana daudz nevalstisko organizāciju, kurās, ja vien ir vēlme, var atrast savu interešu aizstāvību. Nesen Eiropas mērogā izdevās panākt iniciatīvu, ka visas Eiropas Savienības teritorijā aizliedz zvēru turēšanu sprostos. Vienam cilvēkam tas bija tikai 1 paraksts, bet kopā tās ir lielas pārmaiņas.

No uzņēmuma skatu punktu - tās ir modes kliedziena lietas vai tās ir reālas pārmaiņas sabiedrībā?

Toms Auškāps atzīst - tā ir realitāte. Tās ir pārmaiņas sabiedrībā, kas ir laba iniciatīvu prakse. Bet jāatceras, ka tā jau ir tikai Eiropa. Ja Eiropas Savienība praksē prasa vairāk no saviem ražotājiem, ieviešot augstākās prasības pasaulē, tad jākontrolē tie, kas ieved savu produkciju no trešajām valstīm, kur prasības ir ievērojami zemākas. Un no uzņēmēju puses mēs jūtam, ka Eiropa bieži vien piemirst saglabāt to balansu, lai vietējie ražotāji nezaudētu savas pozīcijas. Bet lielais izaicinājums ir pārslēgt īstermiņa domāšanu uz ilgtermiņa. Mums tas nozīmē aprites ekonomikas principus, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu produkciju dažāda veida produktos un samazinātu resursu zaudējumu. Jo klasiskais teiciens jau ir, ka māksla ir nevis mācēt rūpēties par atkritumiem, bet gan māksla ir tādus nemaz neradīt.