“Neste” degvielas uzpildes stacijas mēs Latvijā zinām jau 28 gadus, un patlaban šī Somijā dibinātā kompānija ir viens no lielākajiem degvielas tirgotājiem mūsu valstī. Lielāko daļu no šī laika “Neste” Latvijas nodaļu vada Artu Mikaels Airiainens (Artu Mikael Airianen), kurš šeit ir nodzīvojis tik ilgi, ka jau kļuvis par savējo.
Sākums un ekstrēmie deviņdesmitie
Artu ieradās Latvijā 1996. gadā. Sākumā esot domājis te nostrādāt tikai divus gadus, taču pēc tam pastrādājis vēl vienu, otru, trešo… līdz sapratis, ka te nonācis uz palikšanu. Patlaban Artu Latvijā strādā un dzīvo jau divdesmit otro gadu.
“Sākumā, kad plānoju Latvijā pavadīt tikai divus gadus, sāku mācīties krievu valodu ar domu, ka vēlāk, iespējams, varēšu strādāt Krievijā. Taču krievu valoda man īsti nevedās. Latviešu izrādījās vieglāka. Tagad man ir 52 gadi, bet 22 no tiem esmu nodzīvojis Latvijā,” stāsta Airiainens.
Jāpiezīmē, ka šī saruna ar viņu norisinājās latviešu valodā, kurā Artu runā brīvi. Varbūt mazliet lēnāk un apdomīgāk nekā mēs, latvieši, taču gramatiski pareizi un tekoši.
Protams, 90. gadu un tagadējo Latviju grūti salīdzināt, tomēr – kāds Artu atmiņā palicis laiks, kad viņš bija te tikko ieradies? “Atceros, ka mums nācās saskarties ar situācijām, kādas tagad īsti vairs nav iedomājamas. Piemēram, 1995. gadā vienā no “Neste” stacijām notika laupīšana, kuras laikā tika nopietni ievainots mūsu darbinieks, un citā stacijā, Saulkrastos, 1997. gadā bija ievietota bumba.”
Deviņdesmitajos neviens nespēja iedomāties, ka modernizācija ies uz priekšu tik straujiem soļiem. Sākumā “Neste” bijis plāns Latvijā uzstādīt degvielas sūkņus, kas jau bija lietoti Somijā, taču drīz vien kompānijas darbinieki sapratuši, ka nav jēgas vest vecu tehniku uz Latviju, labāk visu būvēt no jauna. Tā Latvija tika pie degvielas uzpildes stacijām, kas 90. gados mums likās kā īsts Rietumu greznības iemiesojums.
“Toreiz benzīntankos nekur nebija “fast food”. Atceros, ka mūsu stacija Juglā bija viena no retajām, kur atradās arī restorāniņš ar uzkodām un pirmajiem hamburgeriem."
"Es pats biju ļoti priecīgs, kad parādījās pirmie supermārketi, kur varēju iet iepirkties ar ratiņiem. Pirmajā Latvija pavadītajā gadā man bija grūti iepirkties, jo vienā kasē bija jāpērk maize, otrā piens un tā tālāk…” atceras Artu.
Negaidīti strauji attīstījušās arī tehnoloģijas un IT risinājumi, kas pilnībā mainījuši gan cilvēku, gan uzņēmumu dzīvi, gan arī sadarbību ar bankām. Viena no bankām, ar ko “Neste” sadarbojas ilgstoši, ir Swedbank, un šī sadarbība ir bijusi veiksmīga un auglīga.
No neliela uzņēmuma līdz 1800 uzpildes stacijām
Pārmaiņas aizvadītajos gados ir piedzīvojusi ne tikai Latvijas valsts, bet arī kompānija “Neste”, kas šogad svin 70. dzimšanas dienu. Pirmsākumos gan diez vai kāds varēja iedomāties, ka nelielais Somijas uzņēmums reiz varētu kļūt par globālu kompāniju, kas šodien ir arī viens no redzamākajiem inovāciju ieviesējiem degvielas ražošanā un lielākais atjaunojamo resursu degvielas ražotājs pasaulē.
“Nevar pat salīdzināt tagadējo “Neste” ar to, kas bija sākumā. Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā Somija visu degvielu importēja ar kuģiem, un reizēm piegādes notika ar pārtraukumiem, jo kuģu satiksme bija ierobežota. Tādēļ valstsvīri sāka domāt, kā novērst šādas situācijas un iegūt neatkarību no degvielas piegādēm. Sākumā mums bija tikai lielas degvielas tvertnes ostās, bet vēlāk uzbūvēja arī pirmās ražotnes. Patlaban “Neste” pārstrādes rūpnīca Porvo ir viena no modernākajām visā Eiropā,” stāsta Airiainens.
“Neste” ir vienīgais degvielas mazumtirgotājs Latvijā, kas degvielu ved no savām ražotnēm Somijā, kamēr citi to ieved galvenokārt no Lietuvas, Krievijas vai Baltkrievijas.
Tas ļauj būt drošiem par savu produktu kvalitāti un kontrolēt to. Vēl viena kompānijas “firmas zīme” ir automātiskās degvielas uzpildes stacijas – šādu modeli “Neste” Latvijā izvēlējās jau pirms 15 gadiem, un tas darbojas vēl šobaltdien.
Atšķirībā no daudziem konkurentiem, “Neste” nolēma koncentrēties uz savu pamatbiznesu un jomu, kurā patiešām ir eksperti – degvielas ražošanu. Visas “research & development” investīcijas tika novirzītas pētniecībai un jaunu produktu attīstīšanai. Liela daļa no staciju apkalpošanas funkcijām – tehniskā apkope, tīrības nodrošināšana, apsardze u. c. – ir nodota ārpakalpojumu kompānijām, bet pašā “Neste” Latvijas struktūrā strādā vien 58 cilvēki.
Kompānijai ir 1800 uzpildes stacijas Somijā, Baltijas valstīs un Krievijā, Sanktpēterburgas reģionā. Latvijā atrodas 72 no tām. Patlaban top vēl viena, kas sāks darboties vēl līdz šā gada beigām. Teju 30 gadu ilgās attīstības laikā uzņēmums kļuvis par lielāko degvielas mazumtirdzniecības uzņēmumu Latvijā. Daudz “Nestes” klientu ir arī lauksaimnieku un zemnieku vidū, turklāt daudziem no viņiem nepieciešama degvielas tiešā piegāde uz mājām vai saimniecību – ar traktoru vai kombainu uz uzpildes staciju bieži neizbraukāsi… Šim klientu segmentam degvielas kvalitātes ir ļoti nozīmīga, jo ir svarīgi, ko liet dārgajā tehnikā.
Sintētiskā degviela
Mazumtirdzniecība ir viens no “Neste” darbības virzieniem, taču ne mazāk svarīga ir arī degvielas ražošana un inovācijas. Un te uzņēmumam patiešām ir ar ko lepoties, jo atjaunojamās dīzeļdegvielas ražošanā “Neste” darbojas globālā mērogā un būtībā šajā lauciņā ir pats lielākais spēlētājs pasaulē, ražojot šādu degvielu gan Porvo rūpnīcā Somijā, gan arī Roterdamā un Singapūrā.
“Neste” radīto produktu būtībā var saukt par sintētisko degvielu, jo nafta ražošanas procesā netiek izmantota vispār. Tas var izklausīties dīvaini, taču šī degviela top no… pārtikas ražošanas pārpalikumiem un dažādiem atkritumiem. Ražošanas process pilnībā atšķiras no tradicionālā, tomēr iegūtās degvielas ķīmiskais sastāvs ir tāds pats kā tradicionālajai degvielai. Turklāt no atkritumiem “Neste” ražo ne tikai degvielu, bet arī izejvielas plastmasas ražošanai, kas tiek izmantota, piemēram, IKEA precēs.
“Šāds jauns produkts vajadzīgs ne jau tādēļ, ka naftas krājumi tūlīt varētu beigties. Nē, tā tas nav, taču mēs nevaram ignorēt klimata pārmaiņas un atmosfēras piesārņojumu. Mūsu degviela ļauj samazināt kaitīgos izmešus, tātad tā ir videi daudz draudzīgāka,” skaidro Airiainens.
Eiropa gan pēdējā laikā ir uzņēmusi kursu uz dīzeļdzinēju ierobežošanu, tādēļ rodas loģisks jautājums, vai “Neste” pūliņi sintētiskas un videi draudzīgākas degvielas ražošanā nebūs velti. Artu uzskata, ka no vieglajām automašīnām dīzeļdzinēji ar laiku varbūt tiešām pazudīs, taču kravas transportam dīzelis ir ekonomiskākais degvielas veids.
Motocikli un jahtas
Bet kā tad pats Artu ir iedzīvojies Latvijā? Izrādās, ļoti labi – Latvijā viņam piedzimuši trīs bērni, kuri, starp citu, ir Latvijas pilsoņi. “Man te ir ļoti laba dzīve – ir labs darbs, labi kolēģi, laba dzīvesvieta Jūrmalā. Vienīgais, kas mani mazliet uztrauc, ir runas par pensiju – esmu te tik ilgi strādājis un maksājis nodokļus, ka gribētu cerētu uz normālu pensiju,” spriež Artu.
Bet kā tad dzimtā Somija? “Somija taču ir tuvu – tikai stundas lidojums. Lidmašīnas kursē piecas reizes dienā. Kad sāku strādāt, tad lidoja tikai trīsreiz nedēļā. "
"No Tallinas tolaik kursēja tikai viens kuģis dienā, bet tagad brauc kādi desmit ik dienu. Visiem, kuri man saka, ka es strādāju pārāk tālu no Helsinkiem, atbildu – ja es strādātu Lapzemē, Rovaniemi, tad es būtu tālāk no mājām nekā tagad.”
Vaicāts, vai tiešām Latvijā nekā nepietrūkst no dzimtās Somijas, Artu nosmej, ka sauna viņam mājās esot, tātad pats galvenais Somijas simbols ir pieejams. Vienīgais, ko Latvijā nevarot dabūt, esot daži nacionālie somu ēdieni, taču tos var sagādāt reizēs, kad nākas braukt uz Somiju. Pēc brīža gan Artu atminas vēl vienu lietu, kā viņam Latvijā pietrūkst – kalnu un slēpošanas trases! Artu patīk slēpot, taču Latvijā ziemas nereti ir skopas ar sniegu, tāpat te nav arī lielu kalnu.
Vēl viens no Artu hobijiem ir burāšana – kā jau cilvēkam, kurš dzimis un audzis pie ūdeņiem. Tagad gan nopietnākas burātājas esot viņa meitas – vecākajai ir 16, jaunākajai 12 gadi. Ļoti laba burātāja bijusi Artu sieva, kura gan diemžēl ir jau mirusi. Pats Artu neraujas piedalīties sacensībās, bet burā hobija līmenī – lielākoties tepat Rīgas jūras līcī. Taču kopā ar ģimeni vairākas reizes pabraukājies ar jahtu arī Vidusjūrā: “To nevar salīdzināt ar šejieni. No rīta vari izdomāt, uz kuru ostu vai salu brauksi. Sporta burāšanā laikapstākļiem nav lielas nozīmes, taču, ja esi atvaļinājuma ceļojumā, tad ir no svara, lai laiks būtu tik jauks kā Vidusjūrā.”
Bez slēpēm un jahtām Artu ir vēl viens hobijs – motocikli: “Jau kopš 1983. gada man vienmēr ir bijuši motocikli. Motocikls dod brīvības sajūtu. Braucot ar to, tu vari sajust visas dabā esošās smaržas.”
Patlaban viņam ir divi spēkrati: viens – šosejai domātais “Moto Guzzi California “(Latvijā tādu esot tikai trīs), otrs – enduro motocikls laukiem. Ar pirmo var braukt ceļojumos, kas gan negadās bieži – pēdējais garākais brauciens bijis divu nedēļu ceļojums līdz Horvātijai pirms pāris gadiem. Bet ar enduro moci var braukāt pa laukiem. Artu ģimenei gan Latvijā, gan Somijā pieder lauku īpašumi ar mežiem: “Man ļoti patīk strādāt mežā, tie man ir ļoti pie sirds. Tur vienmēr ir ko darīt, vari kaut vai krūmus ar trimmeri tīrīt.”
