Visai plaši izplatīts ir viedoklis, ka mājražošana jau nu gan nav tas bizness, ar ko var nopelnīt iztiku – labākajā gadījumā vien izvilkt dzīvību. Taču 28 gadus vecā saldējuma ražotāja Lelde Valeika ar savu zīmolu “Salds” pēdējo divu gadu laikā ir pierādījusi, ka ar aizrautību, darba mīlestību un enerģiju var panākt ļoti daudz.
Iepazīties ar “saldējuma meiteni”
Ieejot jebkurā lielveikalā, rodas iespaids, ka saldējuma niša ir pārblīvēta ar kaudzi un jauniem spēlētājiem tur vietas nav, nerunājot nemaz par maziem. Taču, kā izrādās, taisot garšīgu un tikai no dabīgām izejvielām ražotu saldējumu, tomēr ir iespējams atrast pietiekami daudz pircēju. Jo pārsteidzošāk tas ir tādēļ, ka zīmola “Salds” saldējums nav ne tas pats lētākais, ne arī visvieglāk pieejamais, jo veikalos to nemaz nav iespējams atrast. Lai tiktu pie Leldes saldējuma, vispirms nāksies personīgi iepazīties ar Leldi pašu.
Sava saldējuma veikaliņa Leldei pagaidām vēl nav. Tirdzniecība notiek, izmantojot sociālos tīklus, taču vislabākā reklāma, kā atzīst jaunā uzņēmēja, esot “no mutes mutē” – proti, ja cilvēki, kas pagaršojuši Leldes saldējumu, to iesaka arī saviem paziņām.
Tad potenciālie pircēji sazinās ar Leldi “Salds” feisbuka lapā, pa elektronisko pastu vai telefoniski, sarunājot, cik daudz saldējuma grib un kad to varēs dabūt. Šogad gan Lelde iegādājusies īpašus saldējuma tirdzniecības ratus, lai varētu savus ražojumus piedāvāt arī dažādos tirdziņos, un vēl “Salds” kārumus var nopirkt arī vienā kafejnīcā Rīgas centrā. Starp citu, izbraukuma tirdzniecībā lieti noderējis Swedbank POS mini terminālis, kas mazam uzņēmumam ļauj veikt tirdzniecību, iztiekot bez kases aparāta un nodrošinot pircējiem iespēju norēķināties ar kartēm.
“Patlaban pieprasījums ir tik liels, ka nespēju to apmierināt. Šī iemesla dēļ pagaidām atturos veidot attiecības ar veikaliem, jo tiem ir nepieciešams noteikts produkcijas apjoms,” saka Lelde. Taču nākotnē droši vien nāksies ar veikaliem sadarboties, jo komunicēšana ar katru klientu individuāli sociālajos tīklos, e-pastā vai telefoniski aizņem diezgan daudz laika. “Apzinos, ka pārdošana ir mana vājā vieta un, taisnību sakot, tā man nekad arī īsti nav patikusi. Tādēļ vajadzētu kādu palīgu, kas nodarbojas ar tirdzniecību un darbu sociālajos tīklos – tie pēdējā laikā mazliet palikuši novārtā,” atzīst uzņēmēja.
No hobija līdz biznesam
Leldes saldējuma bizness patiesībā sācies ar hobiju, kas pamazām izvērsies par pamatdarbu.
“Šis nav tas gadījums, kad cilvēks sāk kaut ko darīt ar domu nopelnīt naudu. Sākumā saldējuma gatavošana man bija tikai aizraušanās, taču ar laiku sapratu, ka man diezgan labi sanāk, daudziem mans saldējums garšo un varētu sākt domāt par biznesu.”
Patiesībā Leldes aizraušanās bijusi ēst gatavošana kā tāda, bet saldējums “ēdienkartē” parādījies salīdzinoši nesen un uzreiz kļuvis par iemīļotāko “ēdienu”. Par šo aizraušanos viņa lielā mērā varot pateikties savam tētim, kurš reiz pagatavojis tik garšīgu saldējumu, ka arī meitu nopietni ieinteresējis pievērsties šim kulinārijas lauciņam.
Kādu laiku Lelde saldējuma gatavošanu apvienojusi ar darbu uzņēmumā, kas saistīts ar sabiedriskajām attiecībām, tirgojot savu produkciju tikai pazīstamiem cilvēkiem. Taču pamazām vien klientu loks paplašinājies un kļuvis skaidrs, ka jāizvēlas, pie kura no darbiem palikt. Izvēle kritusi par labu saldējumam, nevis sabiedriskajām attiecībām.
Saldējuma brūvēšanas gudrības Lelde apguvusi pašmācības ceļā, lasot šai tēmai veltītas grāmatas un pētot receptes internetā. Sākumā izmantojusi mājas apstākļiem domātu saldējuma pagatavošanas ierīci, taču šovasar ierindā stājusies jaudīgāka iekārta, kas ļaus palielināt ražošanas apjomus. Tehnikas un aprīkojuma iegādei Lelde nekādus kredītus nav ņēmusi, iztiekot ar ģimenes atbalstu. Viņa gan apzinās, ka ne visiem jauniešiem ir tāda iespēja: “Žēl, ka jauniem censoņiem, kuriem ir labas idejas, īsti nav iespēju radīt šos projektus, jo vienkārši nav līdzekļu to realizācijai. Tā arī tu beigās paliec viens ar savu ideju.”
Kā jau daudziem darbiem, arī saldējuma gatavošanai ir nepieciešama radoša pieeja. Nav gluži tā, ka sameklēsi internetā pāris receptes un pēc tām tikai brūvēsi savu saldējumu, ko visi ēdīs un slavēs. “Neviena recepte, ko kaut kur atrodi, nav izmantojama par visiem 100 procentiem. Piemēram, amerikāņi saldējumā mīl likt vairāk cukura, savukārt latviešiem tik daudz neprasās, tādēļ recepti nākas pielāgot. Arī pati izdomāju kaut ko pielikt klāt, lai garša būtu interesantāka. Tās visas ir interpretācijas un jaunas garšas meklējumi,” stāsta Lelde.
Viņas recepšu “arsenālā” ir deviņas pamatgaršas, ko reizēm papildina arī sezonālu labumu saldējumi. Piedāvājumā ir arī vegāniem domāti saldējumi. No veikalā nopērkamajiem saldējumiem Leldes ražotā produkcija atšķiras ar to, ka tiek izmantotas tikai dabīgas sastāvdaļas.
Saldējuma ražošanai Latvijā ir diezgan izteikti sezonāls raksturs, jo vasarā patēriņš ir lielāks nekā ziemā. Taču tas nenozīmē, ka Lelde gada aukstajos mēnešos neko nedara: lai arī mazākos apjomos, saldējuma ražošana turpinās, taču vairāk laika atliek jaunu recepšu izstrādāšanai un darbam pie saldējuma noformējuma.
Laiks paplašināties
Pagaidām Lelde vēl ar visiem darbiem galā tiek pati, taču apsver domu par darbības paplašināšanu – un tad gribot negribot nāksies ņemt talkā vēl kādu darbinieku. tas gan ir koks ar diviem galiem, jo pastāv bažas, vai tādā gadījumā izdosies noturēt kvalitātes latiņu ierasti augstajā līmenī.
“Pašreiz man ir grūti kādu no darbiem deleģēt kādam citam, jo liekas, ka es taču pati visu zinu labāk. Taču apzinos, ka agri vai vēlu tas būs jādara. Tādēļ nāksies analizēt, kurus uzdevumus varētu uzticēt citiem. Garšas kvalitāti es noteikti gribu saglabāt tādu pašu kā līdz šim,” saka uzņēmēja.
Palīgus gan laiku pa laikam nākas piesaistīt jau tagad – kaut vai pošoties izbraukuma tirdzniecībai, jo vienai meitenei smagos saldējuma ratus nogādāt īstajā vietā nav iespējams. Tādēļ nākas saukt talkā kravas busiņu un puišus, kuri varētu ratiņus aizvest.
Pati saldējuma ražošana, kas ir procesa patīkamākā daļa, prasa tikai daļu Leldes laika, pārējo paņem realizācijas jautājumi, dokumentācijas kārtošana un pielāgošanās visai striktajām likuma prasībām. Pārtikas ražošana ir diezgan specifiska nozare – nākas ievērot dažādas sanitārās normas un ir dzirdēts ne mazums stāstu, ka pārāk skarbie ierēdņi pamatīgi apgrūtina dzīvi mazajiem uzņēmējiem. Lelde atzīst, ka šajā ziņā viņai ir paveicies, jo izveidojusies laba sapratne ar Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieci, kura kontrolē viņas uzņēmumu: “Viņa tiešam palīdz ar padomu, iesaka labākos risinājumus un dara savu darbu ideāli. Taču man ir gadījies sastapt arī cilvēkus, kuri diezgan kategoriski pasaka – beidz sapņot, nekas tev neiznāks!"
"Sākumā patiešām visa dokumentu sakārtošana bija diezgan smaga. Ir bijuši brīži, kad gribējies visu mest pie malas, taču tad nodomāju – man tomēr ir dota iespēja darīt to, kas tiešām patīk, tādēļ jātiek galā ar grūtībām. Jā, kārtot grāmatvedības dokumentus man ne pārāk patīk, taču es nepadošos un turpināšu strādāt!”
Kādu Lelde redz savu un sava uzņēmuma nākotni pēc gadiem desmit? Nākotnē viņa skatās ar optimismu: “Es noteikti darīšu to pašu – taisīšu saldējumu. Galvenais uzdevums būs saglabāt kvalitāti, jo labi apzinos, ka nevienu “nepaņemšu” ar zemu cenu. Ceru, ka viss ies tikai uz augšu!”
