Pirms kāda laika varēja novērot tendenci, ka daļa iedzīvotāju necentās salabot no ierindas izgājušu elektrotehniku, bet vienkārši pirka jaunu – atzīst uzņēmuma “Elektronika serviss” speciālisti. “Tomēr cilvēku paradumi acīmredzami mainās zaļāka un ilgtspējīgāka dzīves veida virzienā, secina SIA “Elektronika serviss” inženieris Juris Ciekurs.
“Ja ir problēmas ar šīs iekārtas darboties spēju, tad klienti vispirms grib zināt, cik šis remonts izmaksās. Ir dažādas iekārtas – televizori, telefoni, datori, mājas tehnika - ledusskapji, trauku mašīnas. Ja tehnika atbilst klienta šā brīža vajadzībām, un šī remonta cena ir pieejama, viņš remontē.
Firma “Elektronika serviss” radies apvienojoties diviem uzņēmumiem. Vienam no tiem profils ir datortehnikas remonts, otrs - labo visa veida sadzīves tehniku. Attīstītajās pasaules valstīs ļoti bieži apvienojas kompānijas, lai nodrošinātu ilgtspējību un sniegtu klientiem kvalitatīvāku servisu.
“Šeit būs tāda kā servisa rūpnīca. Jo vispār Rietumeiropā ir aktuālas servisa rūpnīcas, kur specializējas tehniskie darbinieki. Specializējas loģistikas nodaļā, kur atsevišķi tehniskie darbinieki veic remontus konkrētai iekārtai. Līdz ar to viņi ir augstākas raudzes speciālisti, kas var būt daudz, daudz ražīgāki.
Pieredzējuši speciālisti nereti jau pēc ražotāja un ierīces modeļa vien var nekļūdīgi diagnosticēt, kas konkrētajai tehnikai par vainu.” Tomēr, ja iekārta ir ražotāja brāķis, defekts atklājas jau pirmā pusgada laikā. Patērētāju pašu spēkos ir sekmēt iegādātās sadzīves tehnikas ilgtspējību. Jura Ciekura pieredzē esot bijuši tādi klienti, kam nedarbojas ne blenderis, ne dators, ne printeris…
“Mans secinājums: nedaudz vajag iepazīties ar lietošanas instrukciju vai problēmu risinājumu. Katrai iekārtai ir grāmatiņa vai internetā ir izlasāms. Ir jāizturas akurātāk un uzmanīgāk pret savu tehniku. Arī kafijas automātam - ja tur ir teikts, ka pēc laika ir jāatkaļķo, jāizmazgā, jāattīra, tad tas arī ir jādara.”
Akciju sabiedrības “Capital” darbības profils jau teju 30 gadus ir datortehnikas ražošana un tirdzniecība, tomēr lietotas tehnikas tirgošana ir uzņēmuma būtiska ikdienas darba daļa. Papildus biznesa niša parādījās šī gadsimta sākumā, kad daudzi uzņēmumi izvēlējās datortehniku nevis pirkt, bet nomāt. Stāsta a/s “Capital” Tirdzniecības direktors Aigars Bērziņš:
“Mēs piegādājām klientiem jaunu tehniku, zinot to, ka pēc 3 gadiem mēs saņemsim to kā lietotu atpakaļ. Līdz ar to mums vajadzēja saprast, ko tad mēs ar to iesāksim.”
Lietotās tehnikas tirgus ir Latvijā pietiekami liels. Līdzīgi kā lietoto auto tirdzniecībā, arī IT jomā, tas nespēj sevi pats nodrošināt. Tādēļ 1/3 veido “Capital” savulaik klientiem piegādātie datori, bet 2/3 - uzņēmums iepērk ārvalstīs. Visbiežāk tā ir lielu uzņēmumu lietotā tehnika – vienāda veida, labā stāvoklī.
“Parasti šis tirgus strādā tādā veidā, ka lielie uzņēmumi, iegādājoties jaunu tehniku, jau iepriekš zina, ka viņi to lietos 3 gadus, 4 vai 5. Atkarībā no darbības jomas, vai no kādiem citiem faktoriem. Mēs tos nopērkam, pārbaudām šeit. Pārinstalējam operētājsistēmu. Veicam visas nepieciešamās darbības , lai tā atkal būtu strādājoša, lai varētu nodrošināt tai garantiju un piedāvātu klientiem to iegādāties.”
Aigars Bērziņš stāsta, ka nolietojuma pakāpe datoriem ir ļoti dažāda, ņemot vērā, kāda profila speciālists to savā darbā izmantojis.
“Bieži vien gadās portatīvie datori, kas ir ofisā tikai un vienīgi stāvējuši uz galda un nav pat vērti vaļā. Ir izmantota ārējā klaviatūra un rodas jautājums, vai tas dators 3 vai 4 gadu laikā vispār ir izmantots? Savukārt tos nolietotākos mēs varam izmantot rezerves daļām, lai savestu kārtībā tos, kas izskatās labāk un svaigāk.”
Mūsdienīgu, augstvērtīgu datortehniku var lietot 7 gadus. Visbiežāk uzņēmēji savu kompāniju datorus nomaina vēlākais pēc 4 gadiem. Tad uzņēmuma “Capital” speciālisti šiem datoriem paildzina dzīvi vismaz par trim gadiem.
“Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas tā arī ir pieņēmuši, ka viņiem visizdevīgākais veids ir iegādāties nevis jaunu, bet mazlietotu vai lietotu datortehniku, bet iegādājas arī privātpersonas.”
Nereti, kad kādai kompānijai ir pienācis laiks mainīt uzņēmumā “Capital” iznomāto jauno datortehniku, to atpērk darbinieki, kas ar šiem datoriem iepriekš strādājuši.
Savukārt Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners uzsver, ka šādai dzīvei uz resursu parāda var būt divi iespējamie nākotnes scenāriji. “Resursu trūkums var izraisīt aizvien pieaugošu nevienlīdzību – proti, tie, kam ir lielākas iespējas nopirkt resursus, tos pērk par arvien lielāku cenu, bet pārējiem tie sākt trūkt. Otra iespēja, ko resursu trūkums var radīt, ir ekonomiskā krīze. Jautājums, kas būs pirmais – liela krīzi vai masīvi sociālie nemieri? Taču ne viens, ne otrs variants nav tas, ko vēlamies,” uzsver Kušners. Lai arī eksperti uzsver, ka aprites ekonomika nav burvju nūjiņa, kas šos draudus novērsīs, tā ir domāšanas veids, kas ļauj citādāk palūkoties uz resursu apriti ekonomikā.
Jautāta, kurās nozarēs tad tērējam visvairāk un neapdomīgāk, radot CO2 emisijas,VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere norāda, ka primāri šo statistiku veido enerģētikas nozare, kas ir atbildīga par 37% no visiem CO2 izmešiem. Tālāk lielākie piesārņotāji ir transporta un lauksaimniecības sektors, ražošana un preču izplatīšana veido 8%, bet atkritumu apsaimniekošana tikai 5% no visiem CO2 izmešiem. Lai samazinātu uz planētu radīto slodzi, Vesere uzskata, ka Latvijā aktuāli ir domāt par patēriņa modeļa maiņu un to, cik efektīvi izmantojam pieejamos resursus.
“Bieži mēdz teikt, ka mums nav dabas resursu, taču tā nav. Jautājums ir cik lielu pievienoto vērtību mēs tiem pievienojam un cik efektīvi tos izmantojam. Diemžēl ar to mums nevedas tik veiksmīgi kā gribētos,” norāda Vesere.
Resursu neefektivitāte novedusi pie tā, ka Latvija, pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, savu attīstību pēdējos 10 gados nodrošina ar resursu pastiprinātu tērēšanu, nevis to samazināšanu. “Citviet ekonomika kļūst mazāk resursu intensīva. Latvijas lielākais resurss ir meži. Tas kādā veidā mēs to izmantojam, droši ļauj teikt, ka lielu koksnes resursa daļu mēs izniekojam. Mēs radām mazu pievienoto vērtību un pārdodam primitīvus materiālus,” skaidro Kušners. Lai efektīvāk apsaimniekotu Latvijas resursus, Vesere uzskata, ka ir jākoncentrējas uz ilgtermiņa domāšanu un uzņēmumiem vairāk jādomā par to, kā nevis gūt īstermiņa peļņu, bet ilgtermiņa ieguvumus, savukārt Kušners uzsver, ka problēma slēpjas tajā, ka valsts ir garantējusi stabilu resursu piegādi vienai industrijai. “Mēs reti kur Latvijā varētu atrast otru industriju, kur valsts garantē izejvielu piegādi. Piemēram, lai attīstītu metāla apstrādi, valsts nepiegādā metālu uzņēmumiem. Bet koksnes ziņā puse no mežiem ir privātie un otra puse ir valsts. Valsts uzskata par savu misiju ar savu daļu garantēt industrijai stabilu piegādi. Taču ja industrija zina, ka iekšējā konkurence nav tik asa un tirgus ir regulēts, uzņēmumi ir ērti iekārtojušies savās nišās. Stresa elements, ko radīs zaļais kurss, nāks par labu, jo industrijai nāksies sākt domāt, ka varbūt kaut ko var darīt citādāk,” norāda Kušners. Viņš uzskata, ka nav pieļaujama situācija, kad puse no eksporta ir izejvielas citu valstu industrijai. Koksne - tas ir dzīvs ogleklis un Latvijas nafta, kuru mēs nevis pārstrādājam citos produktos, bet aizsūtam prom. Ja citi to dara pa cauruļvadiem, tad mēs - ar kuģiem.
